Daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.

Raksta autore: Martina Vaivode

Viktors Freibergs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, filoloģijas zinātņu doktors, tulkotājs, kino zinātnieks, pētnieks, teorētiķis un semiotiķis – viss vienā personā. Daloties ar savu pieredzes stāstu ceļu uz kino, Viktors Freibergs palīdz skaidrot – kas ir kino kritika un kas ir tās uzdevumi, un kāpēc galu galā par kino ir svarīgi runāt.

Ko Jums nozīmē kino un, kā Jūs nonācāt pie izvēles ar to saistīt savu dzīvi?

Stāsts ir garš. Tas viss sākās diezgan sen. Mana pamatizglītība ir angļu filoloģija un literatūra. Sākotnēji es pasniedzu tikai literatūras teoriju. Pēcāk mani sāka ārkārtīgi vilināt doma, ka varētu kaut ko vairāk darīt ar kino un tam bija divi stimuli. Viens – Jūrmalā tika organizēta, nespēšu minēt gadu kad, mēmā kino skola un, proti, tur bija virkne ievērojamu lektoru, tajā skaitā arī Deivids Bordvels un Kristīne Tomsone. Šo pasākumu organizēja Juris Civjans. Tajā brīdī mani ārkārtīgi ieinteresēja filmas. Otrs bija tas, ka pēc kāda laika britu padome atbalstīja dažādus kino projektus un galvenais bija britu kino klubs, kas sāka darboties kino galerijā Vecrīgā. Tur veidoju britu programmas un katru nedēļu tika rādīta viena jauna britu filma un toreiz es saskaitīju, ka pa visiem desmit gadiem man tur nācies iztulkot kādas 400 filmas. Pēcāk tika dota iespēja iegūt grantu, pirmkārt grāmatu iegādei, otrkārt, lai izveidotu kursu par britu studijām, taču tā kā nevienam nebija ne jausmas, kas ir britu studijas es izvēlējos kino. Kā arī, kad vēl mēs nebijām Eiropas Savienībā, es ieguvu stipendiju un kādu laiku pavadīju Londonā, lielākoties divās vietās – britu bibliotēkā, tur es savācu, sakopēju un lasīju ļoti daudz materiālu par kino teoriju un Londonas kino festivālā, kur pavadīju rītus. Vēlāk tika piešķirta ļoti liela stipendija grāmatu iegādei un rezultātā es pasūtīju ļoti daudz grāmatas par kino teoriju un vēsturi. Taču, kad nācās prezentēt šo kursu, man teica, ka tas nekādā veidā nav par britu studijām un tad nu es sāku lasīt par kino, sākot ar tieši kino semiotiku. Tā lūk es pakāpeniski pārgāju uz kino.

Un, ko nozīmē kino – man šķiet tas ir ļoti skaisti, ka ir iespējams nonākt pilnīgi citādā pasaulē un pēc tam prātot, ko tas tev dod. Kaut gan man jau kopš bērnības bija ārkārtīga vēlme kaut kādā veidā pietuvināties pie kino. Es atceros, ka savulaik bija poļu žurnāls “Ekran”, tāpēc arī mācījos mazliet poļu valodu, lai varētu to lasīt. Kad es žurnālā redzēju kadrus no “Nāve Venēcijā” un citām izcilām filmām tas viss mani ārkārtīgi aizrāva. Ir grūti izskaidrot, tas ir ļoti intuitīvi, līdzīgi kā ar gleznu, to apskatot pēkšņi tā stipri pievilina.

Kurā brīdī vienkārši teksts kļūst par kritiku?

Manuprāt, brīdis, kad teksts kļūst par nevis vienkāršu eseju par filmu, bet par kritiku ir tad, kad tā nonāk atsauču laukā – kad filma tiek aprakstīta atsaucoties vai balstoties uz kino teorijām vai principiem. Tas ir mēģinājums ielikt filmu teorētiskā rāmī. Taču tajā pat laikā, manuprāt, filmas interpretācijai būtu jāizriet no filmas nevis jāuzliek zināms rāmējums.

Kāds ir kino kritikas galvenais uzdevums? Un kāpēc cilvēki vispār lasa kritiku?

Būtībā jebkurš mākslas veids eksistē vai līdzpastāv kopā ar kritisku vērtējumu. Noskatīties filmu ir viena lieta, taču, ja ir vēlme šo filmu nolasīt dziļākā līmenī, tad manuprāt, ir vajadzīga šīs filmas kritiska analīze. Jāmin, ka kritika nenozīmē režisoru nolīdzināt līdz ar zemi, kaut gan dažreiz to, protams, der darīt, bet tāpat, kā ir arī mākslas un literatūras kritika, kino kritika ļauj vispārinātāk paskatīties uz kādu filmu. Ja auditorijai tiktu parādīts “Andalūzijas suns” (1929.) vai Hodorovska “El Topo” (1970.) vai “Santa Sangre” (1989.), pat tāda filma, kā Hitilovas “Margrietiņas” (1966.) tāpat vien, es domāju, ka būtu grūti saprast, par ko vispār ir šīs filmas. Pat skatoties atkal un atkal, tomēr gribās kaut ko palasīt. Tāpēc kino kritika ievada un izskaidro žanrisko daudzveidību. Spriežot pēc dažādām auditorijām es esmu secinājis, ka ļoti daudzi cilvēki sagaida no kino vienu un to pašu, ka principā kino ir ļoti vienveidīgs un līdzīgs. Taču, glezniecībā pastāv abstraktā glezniecība, sirreālisms, postimpresionisms, impresionisms un katru reizi mums ir jāvērtē savādāk, nevar balstīties uz līdzību.

Jūs minējāt, ka ir filmas, kuras tāpat vien ir grūti saprast un neskatoties uz to, ka vairāties saukt sevi par kino kritiķi, nereti Jūs tomēr arī publicējaties. Vai ir gadījušās grūtības filmas konekstualizācijas ziņā, ja nākas apskatīt tēmas, par kurām ne tik daudz zināt?

Ir, protams. Tas ir atkarīgs no kultūras konteksta un es neslēpšu, ka par Hodorovski es mēģināju lasīt un meklēt daudz ko. Nav tā, ka skatoties piecas reizes ir vienkārši pateikt, kāpēc, piemēram Paradjanova “Granātābolu krāsā” (1969.) redzami trīs lavaši un tad parādās zivis ne no kurienes. Tāpat es neslēpšu, ka “Human Traffic” (1999.) es noskatījos vairākas reizes un man tā filma likās pilnīgs murgs, savukārt publika, šķiet ļoti labi saprata, par ko iet runa.

Nav šaubu, ka analizējot filmas ir vienlīdz svarīgi visi filmas veidošanas aspekti, bet, kas ir tas, kam Jūs pievēršat uzmanību visvairāk?

Atbildot nedaudz sadzīviski, ir filmas, kas ir diezgan perfekti nostrādātas, nav problēmu ar montāžu vai skaņu, un stāsts varbūt ir interesants, bet man visvairāk imponē un saista laika konkrētība. Tas, ka es tieši tajā vienā dienā, kura tiek atainota, sajūtu un maņu līmenī jūtu, ka esmu tajā vidē. Tas man šķiet milzīgs talants un to es ne vienmēr varu izskaidrot, kāpēc tas tā notiek. Ir ļoti daudzas Hičkoka filmas, kurās tas ir izdarīts līdz pilnīgam perfektumam. Tā ir sajūta, ka to laika brīdi var izbaudīt tieši tā, kā tas notika tajā laikā, nevis kā filmā, kas ir uzņemta tagad par to laiku. Protams, kino ir salīdzinoši jauns un līdz ar to mēs uz trīspadsmitā gadsimta filmām nevaram to attiecināt. Bet tā ir tā klātesamības sajūta, teju smaržu līmenī.

Vai Jūs varētu paskaidrot, kā laika gaitā ir mainījusies garas, nopietnas un analītiskas kino kritikas vide, auditorija un tās pieprasījums?

Manuprāt, gara, nopietna un analītiska kritika šobrīd nav īsti pieprasīta. Šobrīd ir daudz dažādu blogeru un blogu, kuros tiek rakstīts vai aprakstīts kino, kur lielā mērā tie ir stāstiņi par kino, bet tas, protams, nav slikti, jo tas iespējams piesaista auditoriju. Tajā pat laikā, viena lieta, kas mums diemžēl nekad nebūs ir kino izglītība skolās, kas varētu sniegt kaut ko vairāk. Es tomēr redzu plaisu starp auditorijas vajadzībām pēc ļoti tehnoloģiski izsmalcināta kino un analogā kino. Tas man šķiet ir ļoti manāms. Es neuzskatu, ka kino kļūst populistiskāks, bet pieprasījums gan un tas izraisa to, ka distributori mums piedāvā daudz vairāk kino kā izklaidi nevis kino kā mākslu.

Vai Jūs uzskatāt, ka viedokļu kvantums, kas sastopams digitālās informācijas telpā, kurā teju jeb kurš sevi var saukt par kritiķi, ir drauds kino kritikai tradicionālā izpratnē?

Es domāju, ka nē. Ko darīt, ja cilvēks izvēlas vienkāršāku ceļu… Taču tā ir tā lieta, kas mani satrauc – tiekšanās pēc vienkāršības. Aiziet uz kino un sagaidīt izklaidi vai vienkārši pasēdēt. Tā, protams, var, es arī šad tad paskatos kādus blokbāsterus…

Lai gan daļēji varbūt tomēr jā… es nonācu pretrunās ar sevi. Tas varētu būt drauds, jo daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.

Jūs jau minējāt, ka diez vai jebkad skolās tiks ieviesta kino izglītība, lai gan tas būtu nepieciešams. Kādi šobrīd būtu iespējami pasākumi, lai sekmētu kinopratību jauniešu vidū?

Šobrīd šis ir sarežģīti. Ik pa laikam jau notiek “Kino Bizē” vai “K-Sunī” atsevišķas lekcijas vai “Splendid Palace” notiek lektoriju cikli, kas ir ļoti interesanti, taču tur publika ir ļoti dažāda. Manuprāt, ir jābūt lielākam projektam, lielākam ciklam, kam, protams, ir vajadzīgs zināms finansējums. Kaut gan to var arī darīt jebkurš lektors, kurš pasniedz kino jebkurā augstskolā un tā pamazām tas loks paplašinās un rezonē. Ir ļoti patīkami, ja cilvēki pienāk un saka – “es tagad skatos filmas savādāk, es sapratu, kā tas ir jādara”.

Kādi trūkumi ir Latvijas kino kritikas telpā? Vai ar to ir iespējams nopelnīt iztiku?

Ar to, kā pamatdarbu noteikti nevar izdzīvot, pat mēnesi neiztiksi. Tas nav iztikas jautājums, bet gan par interesēm. Nav arī īsti vietas, kur publicēties, var mēģināt “Kino rakstos”, taču pašreiz tur ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kas raksta – diemžēl mums nav atsevišķa kino izdevuma. Iespējams, ka es ļoti optimistiski uz to raugos tagad, bet es pieņemu, ka nākotnē būs jauni un talantīgi cilvēki, kas rakstīs.

Noslēdzot, pats galvenais jautājums – kāpēc tad galu galā ir svarīgi par kino runāt kritiski un saglabāt augstvērtīgas kino kritikas tradīcijas?

Kā jau es minēju ir izveidojusies zināma plaisa starp paaudzēm, tāpēc ir nepieciešams kontekstualizēts skatījums uz konkrētu darbu un ir autori, kas prasa zināmas priekšzināšanas to darbu izvērtēšanā. Kino kritikas loma lielā mērā ir cilvēkos stimulēt interesi!

Lauri Zalāns ir vienkārši latgalietis, kurš Instagram saviem vairāk kā 32 tūkstošiem sekotāju uzlabo ikdienu ar jautriem video. Pozitīvā gaisotnē parunājām par nākotnes mērķiem, par iedvesmas avotiem un par dzīvi starp pilsētu un laukiem.
Intervē – Anna Brokāne.

Pastāsti par sevi!

Mans vārds ir Lauris Zalāns. Nekad neesmu slēpis savu īsto vārdu un uzvārdu, kā daudzi to, nezinu kāpēc, dara. Esmu vienkāršs puisis no Latgales. Mēģinu lietas uztvert maksimāli vienkārši. Man ir 24 gadi un es esmu no Latgales, Preiļiem. 19 gados es pārvācos uz Rīgu, jo vēlējos kļūt par aktieri. Diemžēl, iesāku mācīties, bet nepabeidzu. Pēc tam aizgāju studēt žurnālistiku, bet arī nepabeidzu. Tādā veidā atradu savu ceļu līdz Ghetto Games, kur nostrādāju nepilnus 4 gadus un ieguvu neatsveramu pieredzi.

Kā Tu nokļuvi līdz Ghetto Games?

Es studēju žurnālistiku. Jāstudē ir četri gadi un katra gada beigās ir jādodas uz kādu prakses vietu. Pirmajā gadā biju praksē laikrakstā “Diena”. Otrajā gadā vajadzēja atrast jaunu prakses vietu un pavisam nejauši es Facebook uzgāju, ka Ghetto Games meklē jaunos žurnālistus, video veidotājus. Es pieteicos, no sākuma bijām kādi divdesmit. Desmit no viņiem izgāja praksi, un es vienīgais beigās paliku vēl ilgāk, lai būtu tur brīvprātīgais. Aptuveni 9 mēnešus es biju brīvprātīgais. Šajā laikā es sevi pierādīju un Ghetto Games izveidotājs Raimonds Elbakjans piedāvāja man palikt, sākt strādāt tur pilna laika darbu.

Laikā, kad es pieteicos uz Getiņu, man dzīvē bija interesants posms. Neko daudz negribējās, sēdēju mājās, neko nedarīju, bieži vien negāju uz skolu. Getiņš bija jauns sākums tādam lielam dzīves piedzīvojumam. Man ļoti gribējās tur tikt iekšā. Es biju gatavs darboties brīvprātīgi un no sākuma paralēli Ghetto Games es strādāju Preiļos. Tas nozīmē, ka vasaras sezonā līdz aptuveni divpadsmitiem naktī no pirmdienas līdz trešdienai ir pasākumi Rīgā. Ceturtdien no rīta man Preiļos bija jābūt darbā. Nu tā, 200 km aptuveni, 3:00 naktī gāju gulēt no rīta cēlos gāju uz darbu un svētdienas vakarā atkal braucu atpakaļ uz Rīgu, lai pirmdien būtu Getiņā.

Tu pats sevi dēvē par vienkārši latgalieti. Vai tas, ka esi no laukiem kaut kādā veidā ir ietekmējis to, kāds Tu esi tagad?

Pavisam noteikti. Visas manas bērnības dienas ir pavadītas pie dabas. Es pie datora esmu ļoti maz sēdējis. Datorspēles arī tikai vienu brīdi ar brālēnu spēlējam, jo puisim, kuram pirmais dators bija 13 gados un internets tika pieslēgts tikai pēc 15 gadiem, tas viss likās interesanti, kaut kas jauns un nepieredzēts. Brālēns vasarās dzīvoja pie manis laukos un mums tur bija tādi piedzīvojumi, kuri mūsu raksturus tā pamatīgi norūdījuši tam, lai mēs spētu pielāgoties dažādām situācijām. Līdz ar to, atbraucot uz Rīgu, nebija nekas smags un bija viegli pielāgoties. Tas, ko esmu piedzīvojis laukos, šobrīd, dzīvojot Rīgā, man atspēlējas ik uz soļa – vieglāk dzīvot.

Tev Instagram ir vairāk kā 32 tūkstoši sekotāju. Vai Tu izjūti atbildības sajūtu radot saturu tik lielai auditorijai?

Vispār es nesaprotu, no kurienes ir radies tāds skaitlis. Es esmu pateicīgs ik vienam, kurš man seko. Es jūtos tā, it kā es sev varētu uzlikt kronīti uz galvas, uz kura būtu uzrakstīts katrs mans sekotājs, un ar lielu atbildības sajūtu ietu uz priekšu.

Protams es domāju, kādu saturu radu. Es nelamājos, nelietoju alkoholu un nesmēķēju savos video. Es vienkārši gribu izklaidēt un radīt cilvēkiem labas, pozitīvas sajūtas ar to, kāds es patiešām esmu. Šobrīd daudzi veido saturu, kur lamājas, dara glupības. Tad es tiešām domāju – ko labu tas jaunietim iemācīs. Reizēm es iedomājos – kāpēc es tā nedaru, bet tad saprotu, ka es negribu izlikties par to, kas neesmu un es nemaz negribu veidot tādu saturu. Tur arī ir mana atbildības sajūta – es negribu savam skatītājam nodotu stulbas lietas. Arī par produktu reklamēšanu – es nekad nereklamēšu tās lietas, kuras pats neatbalstu un nelietoju. Es nekad nemelošu savam sekotājam.

Tā kā Tu veido jautru saturu. Kā Tevi uztver cilvēki, kad satiekas ar Tevi? Vai Tevi neuztver pārāk vieglprātīgi?

Jā, bieži ir bijis, ka mani neuztver nopietni, bet man nekas nav pret. Es esmu vienkāršs čalis, kā visi pārējie cilvēki. Es ne par ko neizliekos un neeju pa ielu augstu pacēlis galvu. Kā cilvēki vēlas, tā viņi var ar mani runāt. Protams, ir visam savas robežas, nekad neļaušu sev kāpt uz galvas, bet tā arī nekad nav bijis.

Tu gan minēji, ka sociālajos tīklos neko netēlo un es tāds pats, kā dzīvē, tad Tev noteikti nav problēmu sadzīvot ar savu imidžu sociālajos tīklos un ārpus tiem.

Vienīgi, citreiz ir tā, ka tas saturs, ko radu Instagram – reizēm ir jāiejūtas kaut kādos tēlos. Es tur parādu baigo jautrulīti vai nedaudz dīvainu, tad dzīvē ir citreiz bijis tā, ka no manis sagaida tieši to tēlu. Tad, kad es esmu konkrētajās situācijā tāds nosvērtāks, tad cilvēki domā – a, kur tas jautrais Lauris? Cilvēkiem ir jāsaprot, ka sociālie tīkli no īstās dzīves nedaudz atšķiras. Ir cilvēki, kuri sociālajos tīklos mēģina sevi parādīt pilnīgi citādāku, bet es maksimāli cenšos būt tāds, kāds esmu. Vienīgais, es radu saturu, kur nereti izvēlos tēlos, apspēlēju tos.

Kā atrast sevi? Kā Tu saprati, ka Tu vēlies veidot tādu saturu, kādu šobrīd veido?

Vispār sākotnēji es visu gribēju saitīt ar radio. Es ļoti vēlējos strādāt radio. Esmu arī mēģinājis tikt radio, bet mani nepaņēma mana latgaļu akcenta dēļ. Tad es mēģināju kļūt par aktieri. Tad es to domu, šobrīd gan pats nesaprotu kādēļ, atmetu. Laikam nobijos no tās vides, bet tagad es būtu gatavs atgriezties un mācīties.

Tad, kad es sāku strādāt Ghetto Games, viena projekta ietvaros vajadzēja izdomāt smieklīgu video. Uztaisīju pirmo video, ielikām Facebook un to noskatījās 8 tūkstoši. Uztaisīju otro, arī noskatījās vairāki tūkstoši un tad es uztaisīju trešo, kuru noskatījās pāri 300 tūkstošiem Facebook, aptuveni 60 tūkstoši manā Instragram. Es domāju – kas notiek, kā cilvēkiem kaut kas tāds var patikt?! Tad es sapratu – nu, ja tā, tad es neapstāšos un turpināšu kaut ko tādu veidot.

Intervijā ar Felipi viņš man teica, ka mums jau tā ir ļoti nopietna ikdiena, tāpēc mēs sociālajos tīklos gribam redzēt ko smieklīgu. Ko Tu par to domā?

Latvieši ir diezgan kūtra tauta. Man ir bijuši gadījumi, ka man uzraksta cilvēki, ka viņiem ir ideja, kā varētu nofilmēt video, bet viņiem pašiem bail to publicēt, jo bail, ko par viņiem padomās. Es vienmēr mēģinu tos cilvēkus pierunāt, lai paši savu ideju realizē.

Jā, es daļēji piekrītu, ko Felipe saka. Atnākot dienas beigās mājās, kad Tu esi noskrējies, pilns ar savām domām, prasās kaut kas tāds, lai var atslēgties no ikdienas skrējiena. Es domāju, ka tas nav tikai latviešiem.

Vai Tev pašam no sākuma nebija bail, ko par Tevi padomās?

Vispār nē. Mēs jau agrāk ar draugiem taisījām smieklīgus video. Mēs ar savu kompāniju vienmēr esam bijuši tādi jautrie. Mēs zinām, ka mēs netaisām stulbu saturu, neaizvainojam nevienu, tāpēc mums nekad nav bijis bail, ko par mums padomās. Man liekas, ka bailes, ko par Tevi padomās ir jāizmet ārā. Absolūti vienalga, ko par tevi padomās. Galvenais ticēt tam saturam, ko tu pats veido un netaisīt stulbības.

Kā saglabāt pozitīvismu, kad mums apkārt notiek tas, kas tagad notiek?

Ir jāmēģina atrast, kā sevi nodarbināt. Man pašam ir diezgan daudz lietu, ko darīt, jo es tagad bieži dzīvoju laukos. Ir apstājušās daudzas lietas, kas bija ieplānotas, profesionālajā sfērā, bet savukārt ir daudz lauku darbu, piemēram, es skaldu malku. Man visi lauku darbi palīdz aizmirsties.

Šobrīd es esmu Rīgā un savu laiku pavadu domājot jaunu saturu, ko veidot, iedvesmojos no citu radītā. Var skatīties filmas, seriālus, sarunāties ar draugiem, lasīt grāmatas vai aizbraukt vienam pašam kaut kur ar riteni. Ir ļoti daudzas lietas, ko var darīt. Galvenais ir darīt un domāt pozitīvas lietas.

Nav noslēpums, ka arī tādiem cilvēkiem, kā Tev, kuri vienmēr izskatās pozitīvi un pacilāti, ir dienas, kad kaut kas nomāc. Kā Tu to pārvari?

Protams, man arī ir tādas dienas, bet vienas formulas, kā es to pārvaru, nav. Man ļoti palīdz mūzika. Tas ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Vēl man patīk paskatīties kontentu par cilvēkiem, kuri mani iedvesmo. Man patīk paskatīties, kādu saturu viņi rada, kā viņi dzīvo. Citreiz vajag aiziet pie dabas, paelpot svaigu gaisu vai pasportot.

Šobrīd, kad daudziem trūkt motivācija kaut ko darīt un veidot, Tu tāpat turpini veidot jaunu saturu. Kur Tu rodi motivāciju darīt?

Mani motivē darbība. Jo vairāk dari, jo vairāk gribas izdarīt. Vēl mani motivē tas, ka es zinu, ka cilvēki gaida no manis jaunus video. Protams pāri visam ir tas, ka man vienkārši gribas kaut ko uztaisīt, jo man patīk, ka cilvēki smejas. Man patīk smīdināt, iepriecināt un radīt pozitīvas sajūtas.

Vai Tev ir svarīgi iedvesmot citus?

Jā, tas man ir ļoti svarīgi. Man mēdz uzrakstīt, ka esmu palīdzējis tikt pāri kādām grūtām situācijām vai uzlabojis kādam dienu. Tā ir ļoti laba un silta sajūta. Tas pierāda tikai to, ka es esmu uz pareizā ceļa.

Kuri ir tie cilvēki, kuri Tevi iedvesmo?

Viens no tiem ir Džims Kerijs. Šobrīd vēlreiz skatos un pētu, kā viņš ir audzis, ko viņš ir darījis, lai nokļūtu tur, kur viņš ir šobrīd. Skatos filmas, kurās viņš ir filmējies, kādas grimases viņš taisa. Tas viss liekas tik nereāli. Vēl ir aktieris Kianu Rīvss. Viņš ir mans vienkāršības iedvesmotājs. Viņš ir ļoti vienkāršs cilvēks. Viņš neizmanto sociālos tīklus, brauc ar sabiedrisko transportu, staigā bez apsardzes un ir ļoti labsirdīgs cilvēks.

Ko Tu uzskati par savu panākumu atslēgu?

Vienkāršība un neizlikšanās.

Kādi ir Tavi sapņi un nākotnes mērķi?

Es vēlos strādāt radio. Esmu atsācis iet uz improvizācijas teātri, vēlētos spēlēt kādā filmā.

Pavasaris daudziem vidusskolēniem saistās ar zinātniskās pētniecības darbu uzsākšanu un veidošanu un savu meistardarbu prezentēšanu reģionālajās un valsts konferencēs. Lai gan ZPD izstrāde nav obligāta visās skolās, to veidošana nodrošina pamatus turpmāko kursa darbu veidošanai augstskolā. Esmu tikko uzsākusi sava pirmā zinātniskās pētniecības darba izstrādi, un man un daudziem citiem prātā ir viens jautājums – kas ir panākumu atslēga, veidojot savu ZPD? Jāsaprot, ka nav tādas ‘’universālās atslēgas’’ – katrā nozarē ir īpašas prasības, taču šie padomi palīdzēs jebkuram, varbūt pat kādam skolotājam pieslīpēt savu darbu un izlauzties augstāk.

Raksta: Venta Ilva Stūris.

Par vadlīnijām konsultē: Vidzemes Augstskolas docente Dr. psych. Vineta Silkāne

1. Izvēlies sev interesējošu un pazīstamu tēmu!

Saliec kopā savas intereses ar sabiedrībā aktuālajām problēmām! Jebkuru tēmu var izpētīt dažādos veidos, tāpēc uzraksti vairākas idejas un izdomā, kas būs viegli un kas – grūti.

2. Nesāc pētījumu, pirms esi izpētījis, ko pētīsi!

Noskaidro, ko citi ir izpētījuši pirms tevis un izsecini, kas vēl jāizpēta! Rūpīgi izlasi, kādi apstākļi ietekmē kāda auga vai mikroorganisma augšanu, kādu indivīdu uzvedību vai kādā laikā ir uzrakstīta grāmata, kuru plāno pētīt, jo šīs zināšanas pirms pētījuma uzsākšanas tev palīdzēs nepieļaut kļūdas tā laikā un palīdzēs izdarīt secinājumus.

3. Izveido plānu!

Protams, ZPD izstrāde ir laikietilpīga, bet tāpēc vajag plānot savu laiku tā, lai pēdējā rītā pirms tīrraksta nodošanas tu vēl nesteigtos iesiet savu darbu. Katrs ZPD jāsāk ar ideju, literatūras apskatu un tēmas noformulēšanu, pētījuma metodes plānošanu (un rakstīšanu!), vēlāk jāievāc un jāapstrādā dati, jāveic secinājumi!

4. Sadarbojies ar skolotāju!

Skolotājs varēs sniegt vērtīgus padomus arī tad, ja uzskata, ka šajā tēmā īsti palīdzēt nevarēs (protams, labāk būtu strādāt ar atbilstošās nozares skolotāju) Skolotājs spēj sniegt viedokli ‘’no malas’’, un ZPD izstrādē ļoti nozīmīga ir iespēja diskutēt. Ļoti svarīga ir abpusēja uzticēšanās un laba komunikācija. Parādi savu darbu dažādās stadijās, uzdod jautājumus par iespējamiem uzlabojumiem! Taču neaizmirsti, ka tev ir arī jādara lietas pašam, jo tas tomēr ir tavs darbs.

5. Izmanto jaunāko zinātniskos pētījumus un iemācies likt atsauces!

Mācību grāmatu un populārzinātnisku publikāciju vietā lieto zinātnisko literatūru! Neaizmirsti likt atsauces visur, kur tas nepieciešams, nevis tikai rindkopas beigās! Ja tas nav tavs teksts, pārfrāzē to, liec pēdiņas! Teikumā par faktiem un datiem obligāti jābūt atsaucei, un var ļoti viegli pamanīt lapu, kurā nav nevienas atsauces.

6. Izmanto literatūras apskatu, lai analizētu savus iegūtos datus!

Literatūras apskats tiek rakstīts, lai saprastu, ko citi ir darījuši pirms mums, lai vēlāk savus iegūtos datus salīdzinātu ar iepriekšējiem, meklētu, kādi faktori var ietekmēt datus.

7. Nesēdi uz vietas!

Šķietami pašsaprotami, taču labāk pabeigt ātrāk nekā pēdējā vakarā. Kaut 10 minūtes darba dienā ir solis tuvāk pabeigtam darbam. Iespējams, pats sarežģītākais visā ZPD izveidē ir vienkārši piesēsties pie datora un uzrakstīt to darbu. Lielisks veids, kā motivēt sevi rakstīt, ir sarunāt cilvēku, kurš zvanīs un katru vakaru prasīs ‘’Kā veicas ar ZPD?’’

8. Nebaidies uzrunāt jomas speciālistus!

Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir gatavi palīdzēt – zinātnieki un docētāji neatteiksies palīdzēt, bet arī paši nenāks un nepiedāvās savu palīdzību. Tev pašam jāuzņemas iniciatīva, un studenti, draugi, konsultanti tev palīdzēs!

9. Esi radošs!

Valsts konferencēs izcelsies svaigi, iepriekš neredzēti darbi. Uzdod savādākus jautājumus, iedziļinies neprastās detaļās! Pieturies pie izveidotajām vadlīnijām, taču atceries, ka tās atstāj pietiekami lielu rīcības brīvību tavā izvēlētajā nozarē un tēmā.

10. Piestrādā pie savām vājajām vietām!

Ja tu zini, ka tev problēmas sagādā prezentēšana, piestrādā pie tā, ja tev ir grūti precīzi aprakstīt pētīšanas metodes vai analizēt datus, pilnveido savas prasmes un lūdz palīdzību līdzcilvēkiem! Savu prasmju pilnveidošana ne tikai palīdzēs uzlabot savu ZPD un iegūt par to vairāk punktu, bet arī noderēs turpmākajā dzīvē.

Īpašs paldies jauniešiem Valteram (ieguvis 2.pakāpes diplomu valsts ZPD konferencē) un Martai, un Vidzemes Augstskolas docentei Dr. psych. Vinetai Silkānei par ieguldījumu šajā rakstā ar saviem viedokļiem un atbildēm uz jautājumiem!