Kā dzima “Straume”: intervija ar oskarotās filmas veidotājiem
Kā dzima “Straume”: intervija ar oskarotās filmas veidotājiem
Autore: Anete Rebaine
Straume pērn maijā piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu kinofestivālā. Līdz šim filma ieguvusi 60 apbalvojumus, tostarp Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Tā ir pirmā filma Latvijas vēsturē, kas saņēmusi Zelta globusa balvu. 23. janvārī Amerikas Kinoakadēmija izziņoja balvas Oskars nominantus. Gints vēroja tiešraidi mājās kopā ar savu suni. Sociālajos medijos tika publicēts un televīzijā pārraidīts video ar viņiem abiem, iepriecinot daudzus mediju lietotājus. Straume nominēta divās Oskara kategorijās – labākā starptautiskā filma un labākā animācijas filma.
26. janvārī kļuva zināms, ka Straume kļuvusi par Latvijas kinoteātros un kino demonstrēšanas vietās visvairāk apmeklēto filmu (255 000 skatītāju). 4. februārī Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonijā Straume saņēma visvairāk godalgu – labākās animācijas filmas titulu, Latvijas Sabiedriskā medija portāla LSM.lv skatītāju balvu, LMT specbalvu Gada inovācija kino mākslā 2024, Gints atzīts kā labākais animācijas filmas režisors, abi ar Matīsu Kažu atzīti kā labākie scenāristi, Gints un Rihards Zaļupe godināti kā labākie komponisti, bet Gurvals Koiks-Gallass saņēma labākā skaņu režisora balvu. Saruna norisinājās 2025.gada februārī.
Anete: Daudziem šī bija pirmā pieredze, strādājot pie profesionālas filmas veidošanas. Arī jums?
Artūrs: Man jā. Es līdz tam biju strādājis kā konceptmākslinieks, ilustrators datorspēlēm, bet filmas veidošana bija pirmā pieredze.
Anete: Cik viegli bija veidot filmu?
Artūrs: Es neteikšu, ka tas bija ļoti grūti, jo tomēr tas konceptuārs ir diezgan līdzīgs process gan datorspēlēs, gan filmās. Drīzāk tāpēc, ka bija jauna komanda un darbs ar režisoru pa taisno… Vispār darba procesa ziņā neteiktu, ka bija grūti. Drīzāk – kad ir kaut kas jāizdomā vai ir kādas domstarpības: viens domā, ka ir jābūt tā, bet otrs – tā.
Anete: Kādi bija konceptuālā mākslinieka darba pienākumi un, piemēram, Konstantīna, 3D animācijas mākslinieka, pienākumi?
Artūrs: Konstantīns nodarbojās ar animāciju, turpretī es biju gan kā 3D modelētājs, gan kā vides koncepta mākslinieks. Kā vides koncepta mākslinieks es radīju izskatu lielākoties visam – dabai, arhitektūrai un tā tālāk –, ko var redzēt filmā, izņemot tēlus. Es izdomāju to, kā tas viss izskatīsies.
Mārtiņš: Ir režisors, kurš pastāsta ideju konceptuālajam māksliniekam. Viņš uzzīmē aptuvenu skici, kas nogādā to sajūtu, izmērus. Sākumā tas ir domāšanas process, bet beigās viņš izstrādā visu, lai pēc tam to var pārņemt modelētājs vai 3D animācijas mākslinieks. Tas ir tāds process no scenārija līdz gatavam 3D modelim.
Artūrs: Es gatavoju konceptus 3D vidē, un arī daudzi mani modeļi aizgāja pa taisno filmā.
Mārtiņš: Tagad, starp citu, tā notiek ļoti bieži, kad, piemēram, 3D animācijas mākslinieki un konceptmākslinieki ir vienā personā – un tas palīdz, kad tev nav jāstāsta un jārāda.
Anete: Tātad jūs veidojāt arī kaķa māju, lemura namiņu?
Artūrs: Jā, to veidoju es.
Anete: Cik ilgu laiku tas aizņēma?
Artūrs: Par kaķa māju neteiktu, ka tas bija baigi ilgi. Es teiktu, ka tā bija kāda nedēļa vai divas.
Anete: No idejas par izskatu līdz izveidei datorprogrammā?
Artūrs: No sākuma bija skices. Tad es izveidoju 3D vidē rupjas skices ar dažādām tās mājas formām. Tad ar Gintu izvēlējāmies vienu, un es uztaisīju vēl dažas skices, kur ir dažādi mājas materiāli un krāsas.
Konstantīns: Es sēdēju visu laiku viņam blakus. Tie cilvēki, kuri tiecas uz zelta rakšanu – viņi strādā diezgan lēni un katram modelim izpucē topoloģiju un tamlīdzīgi. Šitais paņem un uzbliež pa nedēļu 10 mokapus (mockup – makets)vidēji, kur viss jau ir tikpat kā gatavs.
Mārtiņš: Jā, Artūrs strādā ātri.
Artūrs: Tā kaķa māja tapa apmēram divu nedēļu laikā, lemura māja – varbūt pat mazāk nekā nedēļā. Visilgāk veidoju pilsētu.
Mārtiņš: To Venēcijai līdzīgo vietu.
Artūrs: Tā visa arhitektūra aizņēma daudz laika, lai to dizainētu un modelētu. Tas bija visgrūtākais. Un laiva!
Mārtiņš: Laiva ir varonis. Laiva arī bija svarīga, lai filmas tēli izietu cauri piedzīvojumam.
Artūrs: Laivai rīserčs (izpēte) bija tikai pusotras nedēļas, kamēr es ievācu bildes (attēlus, ilustrācijas) un sapratu, kā tur katrs mehānisms strādā. Tikai tad es sāku modelēt.
Mārtiņš: Tu arī gāji cauri krāsu shēmām – kādā krāsā būs bura… Mums bija kopīgs čats, kurā, kamēr es strādāju ar savām tehniskajām lietām, bija forši redzēt tādu atsvaidzinošu wow… Un tad ir balsošana, kas mums labāk patīk. Kādā krāsā būs kaķa acis? Un tad ir dažādas acu skices.
Anete: Kāpēc kaķis ir tumšā krāsā?
Pārdomu brīdis.
Mārtiņš: Man liekas, ka Gintam pirmajā īsfilmā un animācijas filmā Projām bija melns kaķis. Mums nebija pat īsti citas krāsas opciju. Varbūt tas ne velti turpinās. Nejautājām viņam par šo.
Artūrs: Varbūt Gintam ar to bija kāda saistīta doma, bet grūti spriest. Varbūt tas ir tāds kā viņa paraksts.
Mārtiņš: Tas ir Gints…
Anete: Vai bija kādi mākslinieciskie paņēmieni, ko vēlējās Gints, vai arī jums bija liela radošā brīvība un veidojāt visu savos ieskatos?
Konstantīns: Bija ļoti liberāli. Vismaz man viņš uzdeva kādu uzdevumu un tad – mēģini. Ja izdodas, tad tas ir variants, ko izvēlēties. Ja nesanāk, tad viņš izdomā kādas idejas, kas palīdzētu darba procesā.
Artūrs: Es neteiktu, ka man bija kādas limitācijas. Es arī diezgan liberāli darbojos. Gints viegli ievirzīja darba procesā. Nebija tā, ka viņš teica – te vajag zaļu, te vajag zilu vai četrstūrainu. Viņš aprakstīja kaut kādu konceptu, un man bija diezgan liela mākslinieciskā brīvība.
Mārtiņš: Daudz ko nosaka konceptuālā māksla. Tas, ko mākslinieki uzzīmē, uzglezno, tā praktiski beigās arī izskatās. Vēl viens aspekts, kas daudz ko noteica, – tehniskā specifikācija. Tehniski tika noteikts, ka tā būs minimālistiska, ar lieliem laukumiem un ka uzsvars drīzāk būs uz stāstu un kustību, nevis uz vizuālo piesātinājumu. Tas novērojams arī “Straumē”. Un tas, kā mēs izvēlējāmies renderēt filmu Blenderī, tas nedaudz nosaka iespēju robežas.
Anete: Filma tika veidota tikai vienā datorprogrammā?
Konstantīns: Jā, Blender.
Mārtiņš: Beigās nedaudz bija krāsu korekcija.
Mārtiņš: Pārsvarā viss, ko beigās nospriedām kā preview (priekšskatījumu), tas arī tiek parādīts filmā. Un netiek, kā to tradicionāli dara ar compositioning, izrenderēti slāņi. Mums jau bija viss vienā. Praktiski kā datorspēlē.
Artūrs: Tehniski viss bija diezgan minimālistisks, salīdzinot ar tradicionālo piegājienu.
Konstantīns: Tāda arī bija sākotnējā iecere, jo bija zināms, ka budžets nav 200 miljoni eiro, līdz ar to bija jāpanāk, ka renderis aizņems nevis pusgadu, bet, teiksim, mēnesi vai divus. Brīnumainā kārtā tā arī izdevās.
Mārtiņš: Bija gan budžeta, gan laika limiti. Termiņš bija līdz Kannu kinofestivālam 2024. gada maijā.
Anete: Filmā viss attēlots ļoti reālistiski, izņemot atsevišķus fantāzijas elementus. Dzīvnieki vizuāli ir attēloti kā reālajā dzīvē.
Mārtiņš: Tāds bija Ginta uzstādījums – pieturēties pie naturālā.
Anete: Vai tas un konkrētās datorprogrammas izmantošana atviegloja uzdevumu?
Artūrs: Teiksim, laivas piemērs – ja ar to būtu saistīta tipiska fantāzija, iekļaujot maģiju un tamlīdzīgus elementus, tad es varētu uztaisīt skaistu laivu, un viss. Tā kā laivai un visam pārējam jābūt reālistiskam, līdz ar to arī laivu nācās taisīt tā, it kā es to taisītu pagalmā – lai visi mehānismi strādā, varētu peldēt un plūst pa straumi.
Konstantīns: Pēc tam tā laiva bija jāregulē – lai tā kustas kā reālajā dzīvē.
Mārtiņš: Tas, ka tā ir reālistiska, no vienas puses, atviegloja uzdevumu, jo var izvēlēties kādu funkcionāli gatavu laivu kā modeli, izveidot visus punktus programmā, un tikai tad ir tehniskais darbs – to iekustināt animācijā, bet vismaz nav tā, ka tad, kad sāc to kustināt, jādomā, kā tas strādā, uz kā tas turas.
Artūrs: Man brīžiem nācās domāt, jo man nebija tuvumā kādu muzeju, kur es varētu paskatīties, kā izskatās laiva. Man bija bildes, kur laivas izskats līdzinājās ēģiptiešu koka burulaivai felukai (felucca). To nebija daudz, bet bija buru augšdaļa no vienas laivas un apakšdaļa no citas laivas. Tas bija jāsaaudzē kopā un jāsaprot, kas no tā der, un tādā ziņā tehniski tas bija sarežģīts darbs. Kaut kādu fantāzijas žanra vai ko maģiskāku būtu vieglāk veidot.
Anna: Filmas tapšanas procesā bija jāpēta arī konkrētas dzīvnieku kustības?
Konstantīns: Bija jāpēta dzīvnieku anatomija, skeleti, no kā pēc tam izriet kustības, bet praktiski es minēju, kādas, visticamāk, būs kustības. Daudz referenču no tā, kā kaķi lēkā.
Anete: Vajadzēja arī iedziļināties fizikas likumos, lai attēlotu, piemēram, ūdens plūsmu.
Mārtiņš: Jā, sekot līdzi tam, lai viss būtu anatomiski pareizs.
Artūrs: Man šķiet, ka tas ir likums, kas attiecas uz jebkuru fantāzijas vai fantastikas filmu, – ka ir pasaulē savi likumi un kaut kas maģisks, nereāls, bet tās robežās visam jāizskatās ticami un loģiski.
Mārtiņš: Jo tad skatītājs vari noticēt un just līdzi. Ja tur kaut kas nestrādā un netici notiekošajam, tad liekas, ka tas ir sapnis. Domāju, ka šajā gadījumā, lai skatītājs noticētu kaķa ceļojumam, jābūt sajūtai, ka ir briesmas un vari iedomāties sevi tajā mirklī.
Anete: Filmai radīti arī oriģināli skaņdarbi, bet tikai daļa no filmā dzirdamā esot tapusi Latvijā.
Mārtiņš: Mūzika ir radīta Latvijā, bet skaņu celiņš ir ierakstīts Francijā.
Konstantīns: Ar mūziku bija tā, ka Gints to uzrakstīja jau pie paša animatika – animācijas melnās skices. Viņš jau bija uztaisījis melno variantu tam, ko gribēja dzirdēt. Pašās beigās to pārrakstīja profesionāls mūziķis kopā ar orķestri.
Anete: Kā radītas filmā dzirdamās tēlu skaņas?
Konstantīns: Bija viens cilvēks, kurš visu ierakstīja un pēcapstrādē to uzlaboja.
Mārtiņš: Jā, Gurvals (Gurwal Coïc-Gallas). Viņam bija sava studija, gatavas skaņu bibliotēkas, kā arī viņš pats ierakstīja skaņas.
Konstantīns: Viņš staigāja ar audio šķīvi pa zoodārzu.
Anete: Kā animētais saturs tika sasaistīts ar skaņu?
Mārtiņš: Tā ir veidota pēc animācijas. Piemēram, saistībā ar ūdeni – kaķa ķepa nonāk ūdenī. Ūdenim un animācijai jau ir jābūt gatavai. Tikai pēc tam pievieno skaņu.
Mārtiņš: Visam ir precīzi jāatbilst tam, ko tu redzi. Un tad vēl jāpieliek tas, ko tu neredzi, – tas, kas atrodas aiz muguras.
Artūrs: Angliski foley – tā jau ir atsevišķa māksla.
Mārtiņš: Latvijā nav daudz cilvēku, kuri to dara. Francija gan ir ļoti zināma.
Artūrs: Tur parasti ir cilvēki, kuriem ir veseli angāri ar visādiem priekšmetiem. Tā ir ļoti sarežģīta un interesanta māksla, kā veido skaņas un instrumentālus pavadījumus.
Anna: Kā strādāja radošā komanda – vienā telpā vai katrs atsevišķi, attālināti, plecu pie pleca?
Konstantīns: Ļoti individuāli. Par laimi, to varēja brīvi izvēlēties. Dažreiz strādāju no mājām, bet pārsvarā ofisā. Divas trešdaļas visa laika es šeit biju ar kādu vēl cilvēku. Trīs cilvēki šeit bija retāk.
Artūrs: Darba stundas bija izkliedētas. Varēja atbraukt divos vai trijos dienā un strādāt līdz desmitiem vai vienpadsmitiem. Bieži vien mēs visi bijām uz vietas, arī Gints, tēlu māksliniece Paula.
Mārtiņš: Man sākumā bija mazāk darba. Es izdarīju pamatdarbus – to, ko sauc par pre-production (pirmsražošana). Konstantīns un Artūrs sagatavoja filmu produkcijai. Man vairāk darba bija tieši produkcijas laikā. Tad es visu darīju mājās laptopā, kur tapa viss ūdens.
Artūrs: Tev pietika jaudas?
Mārtiņš iesmej: Jaudas sāka aptrūkties tad, kad Konstantīns atsūtīja savus darbus. Tur bija viss, kas saistīts ar plunkšķiem, vaļiem, ūdeni priekšplānā, un tas, kur nepieciešama detalizācija – kaķis ienirst, iznirst, burbulīši. Tas viss bija simulēts tā, kā tas notiek realitātē. Pārsvarā visas filmas tiek simulētas, varētu teikt, molekulāri. Mans darbs ir vairāk procedurāls. Ir dažādas pieejas, kā veidot ūdeni.
Anete: Ko varat teikt par sadarbību ar ārvalstu māksliniekiem?
Konstantīns: Sadarbību gandrīz vai nevajadzēja, neskaitot kaut ko konkrētu. Principā viss tika sagatavots, kas bija vajadzīgs animatoriem, – no storyboard (scenārija) līdz kaut kādām simulācijām. Animatori saņēma jau visu sagatavotu, kur ir gatavs tēls, kuram jāveic zināma trajektorija.
Konstantīns: Viņiem bija savs process, kad viņi studēja kustības un vienojās par konkrēto stilu, kā jāizskatās kustībām. Būtībā tēlu kustības animācija bija viens segments, ko eksportēja.
Mārtiņš: Mēs te sagatavojām visu darbu, ko sūtīt Francijai, kur viss ir standartizēts.
Konstantīns: Gints kādreiz jokoja, ka parasti kāds franču režisors izdomā kādu animācijas filmu un uztaisa visu dizainu un modelēšanu Francijā, bet pēc tam nosūta kādai studijai Austrumeiropā, lai to animētu. Te viņš izdomāja izdarīt otrādi – visu konceptuālo, idejisko, kreatīvo, vizuālo izdarīt Latvijā, un tad nosūtīt Francijai, lai veic tehnisko darbu.
Artūrs: Franči un mēs strādājām dažādās stadijās. Mēs savu darbu izdarījām, tālāk bija viņu daļa. Pat sēžot vienā telpā, piemēram, ar Konstantīnu – es taisu konceptārtu, viņš taisa kaķim rigu (ietērpu), un mūsu darbs tieši nav nekādi saistīts, tāpēc mūs arī neietekmēja dažādās darba stundas.
Mārtiņš: Tas, kas man šķiet tiešām pārsteidzoši, ir – kā strādāja Gints, jo viņš strādāja ar visiem vienlaikus.
Likās, ka tad, kad Gints runāja ar mani, viņš ar 100 % ir tieši pie manis. Tajā pašā dienā viņam jābūt ar mūziķiem konkrētā vietā, tad jārunā ar tevi – viņš tā kā pārslēdzas, un visu laiku sanāk mainīt kontekstu. Viņš ir visā tajā procesā pilnībā. Lielākoties viņš ir jau uztaisījis mūziku, ir animējis tēlus – praktiski bija jau uztaisījis filmu. Tad mēs pārņēmām to darbu un taisījām vēl vienu filmu.
Artūrs: Lielākoties mēs strādājām neatkarīgi cits no cita, bet visi strādājām ar Gintu.
Mārtiņš: Gints vienmēr zināja daļu no tiem procesiem – par ūdens simulācijām, animāciju, rigošanu. Viņš ir izgājis tam visam procesam, un viņam ir daudz vieglāk runāt par katru no atsevišķajām disciplīnām. Varbūt tur bija tas magic (maģija). Viņam ir viegli runāties ar jebkuru no mums.
Artūrs: Jo viņš visu to pats ir darījis.
Anete: Laikam jāsaka – cilvēks orķestris.
Mārtiņš: Viņš – pilnībā.
Artūrs: Vispilnākajā nozīmē.
Anete: Ko jums katram visvairāk patika veidot filmas tapšanas procesā?
Pārdomu brīdis.
Konstantīns: Tie momenti, kad tehniski jāizdomā kaut kas no nulles?
Anete: Jā.
Konstantīns: Tas R&D (Research & Development) process.
Mārtiņš: Man arī patika R&D process tad, kad Gints deva kādu problēmu – ir forši vienmēr kaut ko uzzināt.
Anete: Tātad problēmu risināšana.
Konstantīns: Pirms tam es kādus desmit piecpadsmit gadus strādāju pārsvarā ar reklāmu veidošanu. Tad kaut ko pētīt, studēt un izdomāt nebija laika, bet tagad bija tieši otrādi – varēju investēt laiku tajā, lai uztaisītu sistēmu, kas pēc tam strādā.
Mārtiņš: Tas bija tas, kas pēc tam palīdzēja. Gints pasaka, ka filmai jābūt gatavai pēc tik gadiem. Un tad divus gadus domā, kā tu darīsi to pēc tam, kad tev tiks iedots pusgada darbs, kad tiešām jāuztaisa ūdens līdz galam. Tas arī deva to foršo sajūtu. Man bija jāizdomā sistēma, lai pēc tam to ūdeni es netaisītu mūžīgi, bet praktiski varētu to pielāgot.
Artūrs: Man liekas, ka mums visiem bija dots laiks un brīvība, lai uztaisītu normālu rīserču. Teiksim, visā Holivudas production (produkcijā) konceptmāksliniekiem ir ļoti grūti, jo viņiem pasaka – tev pa vienu dienu ir jāuztaisa. Tur ir nenormāli liels darba temps, bet šeit ir laiks kreatīvi pārdomāt un izstudēt. Ja tu neesi nekad dzīvē taisījis laivas, tu nevari uzreiz sākt taisīt – viss process ir jāizstudē. Gints tam visam deva laiku. Tas bija ļoti forši, jo paspēji izbaudīt visu procesu.
Mārtiņš: Bieži vien ātrās idejas ir foršas, bet pēc kāda laika liekas – hm, varētu arī citādi. Ir nepieciešams paturēt pāris dienu prātā vienu ideju, un tad var beidzot pamainīt kaut ko. Piemēram, kaķa statuja sākumā nebija kaķa statuja.
Artūrs: Es ilgi pie tās strādāju.
Mārtiņš: Pagāja nezin cik nedēļu, un vienā brīdī tur parādījās kaķis. Un viss. Perfekti. Gatavs.
Artūrs: Gintam, man liekas, no sākuma bija ideja, ka vajag likt kaķi, bet visi teica, ka nē, nevajag, pārāk daudz kaķu. Tad es taisīju statuju, kur sieviete tur paceltu roku. Sieviete filmā parādās citā lokācijā ūdenī. Tai statujai vajadzēja būt kaķa statujas vietā. Beigās izdomāja, ka tur jābūt kaķim, kas, manuprāt, bija pareizais lēmums.
Anete: Tas atkal pierāda, ka filmā nav ne miņas no cilvēkiem.
Anna: Kad sākāt taisīt filmu, scenārijs bija zināms detalizēti?
Konstantīns: Gints stāstīja, ka viņš to uzrakstīja, lai dabūtu budžetu, un vairāk nevēra vaļā.
Mārtiņš (iesmej): Mums nebija scenārija. Es neesmu lasījis scenāriju.
Artūrs: Es arī ne.
Konstantīns: Tas ir viņa stāsts. Viņš jau visu zina no galvas labāk, nekā scenārijā uzrakstīts. Mums nebija nekādu menedžeru vai uzraugu starp mums un režisoru.
Artūrs: Ja vajag kādu lokāciju, viņš pastāsta, kas tur apmēram notiek, un tu taisi. Tu īsti neredzi to visu kopainu, bet, manuprāt, tas arī bija labi, jo man bija ļoti interesanti skatīties filmu. Es aptuveni zināju sižetu, bet nebija tā, ka es zināju visu – ka esmu lasījis scenāriju.
Mārtiņš: Gints jau iedod aptuvenu scēnu – tur ir zaļš, tur ir daži koki, tur jābūt ūdenim šādā augstumā –, un tas ir viss. Tālāk tu zini, kur jābūt kokiem. Dažreiz skatos, ka koku varētu pabīdīt. Viņš ļāva to darīt. Pats arī nezināju, par ko ir filma. Bija dažādi fragmenti, kur kaut kas notika, un Gints zināja un bieži vien arī pateica kādu atslēgvārdu, kas viņam ir nepieciešams, kas bija iepriekšējā kadrā, kas būs nākamajā kadrā, lai saprastu kontekstu, kāpēc kaut kas notiek manā kadrā.
Konstantīns: Kaut kad bija melnā varianta (animatika) skatīšanās, uz ko es netiku. Pirmā reize, kad es redzēju visu filmu, bija pirmizrādē Kannu kinofestivālā.
Artūrs: Atzīšos, es toreiz pateicu, ka netieku, lai gan speciāli neaizgāju uz animatiku. Es gribēju redzēt filmu pirmo reizi tad, kad tā būs gatava.
Mārtiņš: Es esmu bijis animatikā.
Artūrs: Varat mani nosodīt, bet es esmu priecīgs, ka neaizgāju.
Anete: Vai sākotnēji bija iecere veidot filmu noteiktai auditorijai?
Mārtiņš: Tā nekad nebija domāta bērnu auditorijai un nebija obligāti paredzēta arī pieaugušajiem.
Artūrs: Man liekas, ka tā ir filma, ko var skatīties jebkurā vecumā, un katram savā līmenī saprast.
Mārtiņš: Gints nekad nerunā vispār par mērķauditoriju.
Konstantīns: Tas ir režisora pārziņā.
Mārtiņš: Mēs viņam uzticējāmies, un nebija tā, ka, nezinu, putnam tiek salauzti spārni un – varbūt bērni tiks aizvainoti.
Artūrs: No bērna puses, manuprāt, tur, protams, ir momenti, kad viņi var emocionāli pārdzīvot. Tas ir tādā līmenī, kādā vajadzētu bērnam to visu redzēt un zināt.
Mārtiņš: Tieši tikpat ļoti pārdzīvo arī pieaugušie, kā esmu dzirdējis, – jūt līdzi kaķim.
Artūrs: Man, saprotams, bija citas emocijas, tāpēc ka es skatījos savu darbu. Sieva bija brīžiem ļoti aizkustināta, un bērni, man liekas, visskaļāk gan smējās, gan raudāja.
Anete: Jūsu komanda turpinās darbu pie jaunas filmas?
Artūrs: Es ceru.
Konstantīns: Es nezinu.
Mārtiņš: Es nezinu, vai mani paņems. Nē, nu labi, Gints jau runā, ka ir uzsākts darbs pie viņa filmas.
Konstantīns: Tev jau tur vieta ir pilnīgi garantēta. Nevienu citu labāku par tevi uz planētas viņš neatradīs!
Artūrs: Konkrēti piedāvājumi nav vēl bijuši.
Mārtiņš: Jā, viņš uztaisījis jau 15 minūtes un taisa hronoloģiski – tāpat kā šo filmu.
Anete: Medijos ziņo, ka filmas veidošanā viņš grasās izmantot tehnikas, ko pasaule vēl nav pieredzējusi.
Mārtiņš: To zina tikai Gints. Man ļoti patīk, ka viņš to visu tur noslēpumā.
Artūrs: Mēs centāmies, bet neko no viņa nevarējām dabūt ārā. Viņš to tura lielā noslēpumā, un pareizi dara.
Anete: Vai mums ir potenciāls animācijā un varam cerēt uz vēl kādu godalgotu filmu?
Mārtiņš: Latvijas animācija jau diezgan ilgi ir pastāvējusi, tikai es nezinu, vai tādā 3D variantā. Vismaz Straume pilnīgi noteikti vismaz iekustinās kaut ko krietni vien vairāk.
Artūrs: Tādas arī bija cerības, ka tā liks tādu kā stūrakmeni.
Mārtiņš: Tāda jau bija sajūta, strādājot no paša sākuma, – kad Gints mani uzrunāja, es jau pēc iepriekšējās filmas redzēju, ka viņš izdarīs kaut ko fantastisku un foršu. Un vēl – varbūt Straume iekustinās vairāk finansējuma tādiem projektiem, jo mēs neesam īsti konkurētspējīgi vēl joprojām. Mēs to darījām, praktiski balstoties uz entuziasmu, nevis cerējām kļūt par miljonāriem.
Konstantīns: Cerība tiem cilvēkiem, kuri mēģina ielauzties 3D pasaulē, ka tam ir reālas kādas izredzes.
Mārtiņš: Tieši tā. Jauniešiem vai tiem, kuri šobrīd grib kaut ko tādu darīt, tas dod papildu būztu (angļu valodā boost – atbalsts, stimuls), ka tas ir izdarāms.
Artūrs: Tā kā mēs daudzi esam jauniņie visā industrijā, būtu forši tālāk turpināt tradīciju un dot darbu tieši jaunajiem speciālistiem vai arī ne speciālistiem. Nav svarīgi – jebkuriem cilvēkiem dot iespēju gūt pieredzi un strādāt pie tā visa.
Anete: No jums var mācīties, taču tas nenozīmē, ka būtu jāatdarina tas, kā veidot filmu.
Mārtiņš: Jā, mēs bijām pirmo reizi pilnīgi jaunā studijā un visu mācījāmies – kā dabūt galdus, kur nopirkt ekrānus, nodibināt uzņēmumu. Tas viss process. Labi, ka bija Matīss. Viņš prot piesaistīt finanses, bet reāli Gints mācījās strādāt ar komandu, mēs mācījāmies strādāt pie Ginta un taisīt filmu. Bija jau tā, ka Gints sākumā meklēja kādu pieredzējušu cilvēku, kurš to ir darījis. Mums bija pat intervijas. Toreiz bija tāds uzņēmums Jauda, kas tieši to darīja tādā industrijas līmenī, un viņi atteicās, jo Gints nestrādā kā industrija. Viņi nevarēja īsti izmērīt to.
Konstantīns: Jauda nodarbojās ar reklāmas klipiem, un pēc tiem standartiem, kā viņi strādā, toreiz runa bija par, varētu būt, apmēram 2 miljoniem. Pēc tādiem reklāmas klipu standartiem, 2 miljoni filmai ne tuvu nav ne tikai pietiekami, bet nav pat pašizmaksu līmenī.
Mārtiņš: Reāli viņi nebija gatavi nogremdēt uzņēmumu.
Artūrs: Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nevajag sagaidīt no Ginta, ka viņš atrada formulu un visu laiku to izmantos.
Mārtiņš: Es domāju par otru filmu – viņš darīs visu no jauna.
Artūrs: Gintam taču bija arī darba piedāvājumi datorspēlēm, bet viņš negrib būt par kaķu režisoru, negrib taisīt otru daļu Flow, jo grib darīt kaut ko jaunu.
Anete: Vai veidot Šreku 10.
Artūrs: Jā.
Mārtiņš: Tas nav pašmērķis.
Anna: Kā jūs nonācāt līdz šai studijai?
Konstantīns: Tikko pieminēju to Jaudu. Manu vārdu kāds nejauši pieminēja intervijā.
Mārtiņš: Man Gints prasīja par labu rigu cilvēku. Es uzreiz zināju, ka tu taisīji Elektrum gludekļus. Es domāju, ja gludekli labi iekustinās, tad arī kaķi varēs iekustināt. Gints ar mani strādāja jau iepriekš. Viņš jau zināja, ka es strādāšu pie filmas.
Konstantīns: Man liekas, tu arī pirms tam taisīji ūdeni.
Mārtiņš: Es taisīju ūdeni jau pirms tam. Viss bija skaidrs. Es zinu, ka es sarunāju Paulu un tavus studentus.
Artūrs: Mani, es tā nojaušu, viņš atrada ArtStation un man uzrakstīja e-pastu. Bija smieklīgi sanācis. Es varēju te arī nebūt, jo Gints man uzrakstīja e-pastu, un tajā laikā es ne īpaši lasīju e-pastus, īsti ne ar vienu caur tiem nekontaktējos. Tad es paskatījos e-pastu un redzēju, ka ir vēstule no viņa. Un skatos, ka tā vēstule bija ienākusi pirms mēneša. Un es lasu, ka viņš man darbu piedāvā. Es domāju, cik stulbi sanāca. Tad es uzreiz atradu viņu Feisbukā (Facebook) un uzrakstīju. Viņš teica, ka – jā, viss OK, vēl aktuāli. Mēs satikāmies, un Gints iedeva man darbu, par ko es viņam vienmēr būšu pateicīgs.
Anna: Katrai vietai bija citādas arhitektūras, ģeogrāfiskas iezīmes – no kā jūs iedvesmojāties?
Artūrs: Jā, mums Pinterestā ir veselas bibliotēkas.. Es pat laikam nevienai lokācijai nepateikšu galvenos iedvesmas avotus, jo nebija tā, ka būtu viens arhitektūras stils. Tas bija savākts mozaīkā no ļoti daudz dažādām lokācijām un arhitektūras stiliem.
Mārtiņš: Jā, eklektika. Tas jau bija apzināti.
Artūrs Tomēr bija jārada iespaids, ka tā ir kaut kāda alternatīvā vai cita pasaule, ka tas nenotiek uz planētas Zeme. Tam jābūt saprotamam, bet ne ļoti atpazīstamam, kad, skatoties uz arhitektūru, saprotam, ka tā ir Āzija, tā ir Grieķija.
Mārtiņš: Man liekas, ka ir par traku – paskaidrot par daudz. Ļoti labi, ka ir tas neizskaidrojamais fantasy elements.
Artūrs: Tas ir forši, jo Gints negrib stāstīt pārāk smalki, kādu simbolismu viņš tajā visā ielicis, lai visiem būtu interpretācijas brīvība.
Mārtiņš smejas: Tā ka mēs neko daudz nezinām par šo filmu! Mēs vienkārši taisījām to, kas mums patīk.
Anna: Kas bija lietas, kas vēstīja, ka filma ir izdevusies?
Konstantīns: Mēs vēl nebijām pabeiguši filmu, bet jau bija runa par Kannām. Principā daudzi cilvēki taisa filmas, bet ne visi dabū normālu budžetu. Tad, kad filmas tapšanas procesā budžets sākt augt, nevis sarukt, tas ir retums, līdz ar to tas ir tāds mājiens, ka ir kaut kas labs.
Mārtiņš: Laikam jau arī tā sajūta, ka Gintam pirmā filma bija kaut kas īpašs. Es zināju, ka, ja viņš taisīs vēl vienu, es gribu būt tajā procesā pilnīgi noteikti. Ja viņš nebūtu man piedāvājis, es būtu uzprasījies strādāt. Jau pēc Jaņa Rozentāla Mākslas skolas pabeigšanas 2014. gadā varēja redzēt, ka tā filma (Aqua, 2012 u. c. īsfilmas) bija īpaša un ka būs kaut kas liels. Ka notiks tas, kas notiek tagad, – es nevarēju vispār iedomāties. Tas pat nav nosapņojams, tā ir kaut kāda fantāzija.
Artūrs: Disney, čau! Par ko es Gintu ļoti cienu, ka – nē, viņš tomēr grib būt neatkarīgs ar savu mazo komandu un turpināt taisīt filmas. Ja viņš nepasauks, es arī pats uzprasīšos, jo es ļoti gribu turpināt strādāt ar Gintu.
